Pat strādājot visrūpīgāk, var gadīties, ka ar kaltu savainojam roku, strādājot ar ķimikālijām, ieelpojam indīgu gāzi, vai montāžas darbos nokrītam no kāpnēm.
Biežākie negadījumi un piesardzības pasākumi
Apdegumi. Bīstamas vietas, darbības un līdzekļi: virtuve, veļas mazgātava, vannasistaba; tauku kausēšana, metināšana; gludekļi, krāsnis, bojāti sildītāji, elektriskās plītiņas. Īpaši viegli uzliesmojoši materiāli: benzīns, ēteris, spirts, terpentīns, īpaši kā tīrīšanas līdzekļi un insekticīdu līdzekļi.
Piesardzības pasākumi: nedrīkst krāt atkritumus, avīžpapīru, lupatas; nedrīkst atstāt pelnus koka kastē vai grozā; uz plītīm un krāsnīm gatavošanas traukus jānovieto tā, lai to rokturi nebūtu vērsti uz āru; ar degošiem tīrīšanas līdzekļiem jārīkojas ļoti piesardzīgi; uguni vai atklātu liesmu nedrīkst atstāt bez uzraudzības.
Saindēšanās ar oglekļa monoksīdu, dūmiem. Gludināšana ar ogļu gludekli, krāsns ar nepareizu sadegšanu vai pārāk agri aizvērta krāsns, bojāti skursteņi.
Piesardzības pasākumi: dūmvadus un plītis pastāvīgi jākontrolē un jātīra; ar oglēm darbināmus gludekļus lietot, gludinot pie atvērta loga; nedrīkst smēķēt gultā; ja automašīna tiek novietota garāžā, tā pēc tam uz kādu laiku jāatstāj atvērta.
Saindēšanās ar gāzēm, gāzes sprādziens. Gāzesvadu ar apgaismojuma gāzi trūkumi. Nepareiza ūdenssildītāju (boileru) lietošana, bojāti vai neaizvērti vārsti. Trīs bīstamības veidi: sprādziens, ugunsgrēks, saindēšanās ar gāzēm.
Visbīstamākā apgaismojošās gāzes sastāvdaļa ir oglekļa monoksīds. Saindēšanās pazīmes ir: bālums, galvassāpes, nespēks, reibonis, ekstremitāšu nejutīgums, vemšana, caureja, miegainība, periodiskas muskuļu trīces, samaņas zudums. Beigās elpošanas orgānu paralīzes dēļ var iestāties nāve.
Ja saindēšanās norit pakāpeniski, ilgākā laika periodā (piem., dzīvoklī lēni un nepārtraukti noplūst gāze), pazīmes ir: raksturīgs bāls zilgani pelēks sejas tonis, muskuļu vājums, nogurums, nervu trīce, mutes, roku un kāju trīcēšana, ģībonis (īpaši pieceļoties), dzirdes un redzes orgānu pavājināšanās, nedroša gaita, atmiņas un koncentrēšanās spēju samazināšanās, uzbudinājums un gribas spēka mazināšanās.
Piesardzības pasākumi: ja jūtama gāzes smaka, nekavējoties jāatver durvis un logi, telpa ilgāk jāvēdina, nedrīkst aizdedzināt sērkociņu, aizliegts ieslēgt elektrisko apgaismojumu; gāzes ventilis pilnībā jānoslēdz; gāzes vadiem nedrīkst izmantot gumijas šļūteni bez auduma ieliktņa; gāzes instalāciju hermētiskumu nedrīkst pārbaudīt ar atklātu liesmu, tikai ar ziepjūdeni!
Ja gāzes ūdenssildītājs (autogeyzir) neiedegas, nekavējoties jāaizver karstā ūdens krāns un jāgaida vismaz 10 m minūtes, līdz visa izplūdušā gāze iztvaiko. Pēc tam vispirms jāaizdedzina aizdedzes liesma un tikai tad jāatver karstā ūdens krāns.
Gāzes liesmas degšanu pastāvīgi jākontrolē. Ja liesma ir dzeltenīga ar garām un blāvām kontūrām, tad degšana ir nepilnīga. Ierīci ar nepilnīgu degšanu nedrīkst lietot. Gāzes plīšu degšanas produkti jānovada caur dūmvadu. Vietās, kur tas nav nodrošināts, liela uzmanība jāpievērš vēdināšanai.
Elektriskās strāvas trieciens. Bojāti vadi, sadzīves ierīces, instrumenti, neizolēti vadi, nolietoti slēdži, spraudņi, patronas; īpaši virtuvē, vannas istabā, veļas telpā un pagrabā; pārnēsājamās lampas, neatbilstoši bojātu drošinātāju remonti (piem., ar stiepli).
Piesardzības pasākumi: jānoņem visi brīvi karājošie elektriskie vadi; nedrīkst lietot vājus un neizolētus slēdžus un piederumus; jebkurš bojājums nekavējoties jānovērš; slēdžus un vadus nedrīkst labot ar mitrām rokām!
Vispārīgi piesardzības pasākumi mājas darbnīcā
Darbnīcai, iekārtām, darba līdzekļiem un aizsardzības līdzekļiem jābūt atbilstošiem, izturīgiem un darba kārtībā.
Grīdai jābūt gludai, bet ne slidenai, labā stāvoklī un piemērotai tīrības uzturēšanai.
Darba vietai jābūt plašai, apgaismotai, ar brīvu telpu vismaz 80 cm platumā.
Lietosim tikai tādas kāpnes, kurām ir kārtīgi un stipri pakāpieni un kuras pirms lietošanas ir pārbaudītas! Vienposma kāpnes jānodrošina pret slīdēšanu. Divposmu kāpnes jānostiprina ar eņģēm vai ķēdēm, lai tās neatvērtos. Strādājot augstumā, obligāti jālieto drošības josta.
Elektroierīces jāizgatavo un jālieto tikai saskaņā ar spēkā esošajiem standartiem un noteikumiem.
Dabiskajam un mākslīgajam apgaismojumam jābūt pietiekamam un praktiski bez ēnām darba vietā un uz rokām, vienlaikus tam nedrīkst būt arī žilbinošam.
Darba apģērbam — īpaši bīstamu mašīnu tuvumā — jābūt piemērotam. Nedrīkst valkāt platu apģērbu ar brīvi karājošām detaļām; priekšauti, šalles un kaklasaites nav atļautas. Matus jāpasargā ar cepuri.
Jāizmanto aizsargbrilles un maskas, ja pastāv skaidu, dzirksteļu un kodīgu šķidrumu pilienu risks. Pret spēcīgu gaismu jālieto arī atbilstošas tumšās brilles.
Uzliesmojošas un sprādzienbīstamas gāzes, tvaiki, kā arī putekļi jānovāc ar spēcīgiem nosūcējiem. Ja telpā ir uzliesmojošas vai sprādzienbīstamas gāzes, tvaiki vai putekļi, nedrīkst izmantot sildīšanu vai apgaismojumu ar atklātu liesmu. Tāpat šādās telpās nedrīkst izvietot iekšdedzes dzinējus vai slīpmašīnas. Īpaša uzmanība jāpievērš šādu telpu vēdināšanai. Ja ir ugunsdzēsības līdzekļi un ierīces (rokas), tiem vienmēr jābūt darba kārtībā, un laiku pa laikam jātrenē to lietošana.
Aizliegts uzkrāt pašuzliesmojošas vielas, skaidu plāksnes un taukainas drānas!
Uz mašīnu kustīgajām daļām jāuzstāda tādi aizsargi, kas izslēdz arī nejaušu iespēju šīm daļām savstarpēji saskarties.
Pirmā palīdzība pēc negadījuma
Ārējās asiņošanas apturēšana. Vissvarīgākais ir aizvērt bojātās artērijas un brūci pasargāt no infekcijas ar atbilstošu pārsēju (att. 1). No brūces nedrīkst noņemt asins paliekas, kā arī brūci apliet un skalot ar šķidrumiem. Labi uzlikts pārsējs mazina cietušā sāpes. Cilvēkam ar ārēju asiņošanu jāsēžas vai jāapguļas, bet asiņojošā ķermeņa daļa jāpaceļ. Nepieciešamie pirmās palīdzības materiāli ir: sterilas marles, vate un pārsēji. Ja brūce vai tās apkārtne ir netīra ar putekļiem, dubļiem vai citām infekciozām vielām, brūce jānoslauka ar sterilu marli (vai jāskalo ar ūdeņraža peroksīdu), bet vieta ap brūci plāni jānosmērē ar 5%-veida jodu (ja joda nav, tad ar spirtu vai odekolonu).
Jānošķir kapilāru, piegādes asinsvadu un galveno artēriju (pulsējošo asinsvadu) asiņošana.
Nelielu kapilāro asiņošanu aptur ar vienkāršu pārklājuma pārsēju (att. 1, 1. daļa). Lielāku asiņošanu aptur ar kompresijas pārsēju. Uz brūces uzliek sterilu marli, bet uz marles vati. Pēc tam izveido »tamponu« — marli vai vati, ietītu marlē un salocītu bumbas formā (rieksta, olas vai dūres lielumā atkarībā no brūces lieluma), ko uzliek virs vates, un visu nedaudz ciešāk pārsien. (Tieši uz brūces vati likt nedrīkst!) Ja asinis izsūcas cauri, pārsējs nav jānoņem, bet virs tā jāuzliek jauns pārsējs! Brūču pārsiešanai vispiemērotākie ir tā sauktie pirmie pārsēji, kas sastāv no sterilas marles (spilventiņa veidā) un sterila pārsēja. Lielu ekstremitāšu asinsvadu asiņošanu aptur, uzliekot žņaugu virs brūces (att. 1, 2. daļa).
Galvenās artērijas ievainojumu var atpazīt pēc tā, ka asinis izplūst spēcīgā strūklā un ir ļoti spilgti sarkanas. Ievainojot pievadošos asinsvadus, atkarībā no brūces lieluma asinis no brūces izplūst strūklā vai tikai viegli sūcas. Abos gadījumos asiņošanu var apturēt tikai, uzliekot pārsēju. Asiņošanu no ekstremitātēm vieglāk apturēt, ja asiņojošo daļu paceļ (att. 1, 3. daļa) un cieši pārsien, virzoties no gala uz ķermeni. Šī darbība ir īpaši nepieciešama, ja cietušais ir zaudējis daudz asiņu, jo šādā veidā atjaunosim normālu asinsspiedienu. Spiedošais pārsējs galvenās artērijas asiņošanas gadījumā jānovieto starp sirdi un ievainoto vietu, bet pievadošo asinsvadu asiņošanas gadījumā — uz ekstremitātes daļas, kas vērsta uz pirkstiem. Pirms brūci pārsienam, ievainoto daļu nedaudz jāpaceļ, jo tā asiņošana samazināsies. Asiņošanas apturēšanas žņaugam vispiemērotākie ir: plata gumijas lenta vai gumijas caurule. Svarīgs noteikums ir, ka žņaugu drīkst lietot tikai tad, ja asiņošanu nav izdevies apturēt ar nosejošu vai kompresijas pārsēju. Turklāt ļoti svarīgi ir tas, ka žņaugu nedrīkst atstāt ilgāk par 1-1,1/4 stundas uz kājas vai rokas, jo tās notirps. (Tas nozīmē, ka nepieciešama ātra ārsta iejaukšanās vai cietušais nekavējoties jānogādā slimnīcā). Ļoti stipras asiņošanas gadījumā jācenšas asinis apturēt, spiežot ar pirkstiem (attēls 1, 4. daļa), galvenās artērijas ievainojuma gadījumā starp sirdi un ievainoto vietu, bet pievadošo asinsvadu gadījumā — virzienā uz perifēriju. Galvenās artērijas asiņošanu uz kakla līdz ārsta ierašanās brīdim var apturēt tikai, spiežot ar pirkstiem. Pacientam, kurš ir zaudējis daudz asiņu, ja viņš ir pie samaņas un nav vemšanas kairinājuma, jādod kafija vai tēja un jāveic klizma ar remdenu galda sāls šķīdumu.
ATTĒLS 1
Deguna asiņošanas apturēšana. Pacients jānovieto sēdus stāvoklī, galva jāatliec atpakaļ un ar īkšķi jānospiež deguna skrimslis 10-15 m minūtes. Ja šādi asiņošanu neizdodas apturēt, deguna atveres jāpiepilda ar tīru marli vai vati, galva jānoliec uz priekšu un šādā stāvoklī jāgaida, līdz asiņošana apstājas.
Apdegumi. Cilvēkam, kura apģērbs ir aizdedzies, jāuzmet biezs pārklājs vai mētelis un jāaplej ar ūdeni. Uz apdeguma brūces jāuzliek marle vai mīksts audums, kas samitrināts taukainā vai eļļainā krēmā, un pēc tam pārsējs. Apdeguma vietas nedrīkst aiztikt ar pirkstiem vai kādiem priekšmetiem (pārdurt pūslīti u. tml.), kamēr nav ieradies ārsts.
Pie apdegumiem, ko izraisa stipras skābes, skābe jānoslauka, vieta nekavējoties jānoskalo ar ūdeni, uz tās jāuzliek ar ziedi piesūcināta marle un pārsējs.
Kontūzija. Kontūzijas vieta ir sāpīga, pietūkusi un sarkanā krāsā. Ja āda ir ievainota un nobrāzta, tā plānā kārtā jāieziež ar spirtu vai jodu un jāuzliek pārsējs.
Sastiepums. Saišu, kas nostiprina un aizsargā locītavas, trauma ir saistīta ar sāpēm, taču ne tik stiprām kā izmežģījuma gadījumā. Pirmā palīdzība: miers un aukstas kompreses.
Išļūzums. Kaulu galu nepareizs novietojums locītavās pēc traumas ir saistīts ar stiprām sāpēm. Locītavas forma mainās, un cietušais nevar kustēties. Nespeciālistam nedrīkst mēģināt ielikt izmežģītu locītavu vietā, jo tas tikai palielinās nelaimi. Cietušais jānovieto miera stāvoklī un jāizsauc ārsts. Ja izmežģīta locītava tiek ātri ielikta vietā, slimais ātrāk izveseļosies.
Kaulu traumas. Kaula lūzums ir kaula nepārtrauktības pārtraukums. Slimais nevar kustināt ievainoto ķermeņa daļu, nevar nostāties, piemēram, uz lauztas kājas. Kaula lūzums var būt dažādas pakāpes: plaisa, lūzums ar nolūzušiem sīkajiem gabaliņiem, lūzums vai plaisa un, visbeidzot, vaļējs lūzums. No visām traumām vissmagākais ir vaļējs lūzums, kas sevī ietver arī infekcijas risku. Tāpēc uz ievainotās vietas uzliek sterilu marli. Ja konstatējam vai ir aizdomas, ka ir kaula lūzums, un ja varam ātri nodrošināt medicīnisko palīdzību, vislabāk ir noguldīt slimnieku guļus stāvoklī un gaidīt ārstu. Ja, savukārt, slimnieks jānes, tad mums jāimobilizē ievainotā kāja (sl.2). Slimniekam apģērba novilkšana jāsāk tajā pusē, kur nav traumas (ģērbšana pretējā secībā). Apģērbs jāatplēš pa šuvēm, pievēršot uzmanību tam, lai nevajadzīgi nekustinātu ievainoto ķermeņa daļu. Roku imobilizē, nostiprinot roku pie krūtīm. To var izdarīt arī bez siešanas (sl. 2, 1. daļa), vai ar pārsēju, resp. auduma lakatiņu (sl. 2, 2. daļa). Kājas lūzuma gadījumā ievainoto kāju nostiprina pie nebojātās. Ja neesam pārliecināti, ka tas ir lūzums (tas var būt arī izmežģījums), tomēr jārīkojas tā, it kā būtu lūzums. Salauztais kauls jāimobilizē kopā ar diviem blakus esošajiem locītavām: salauztā roka kopā ar plaukstas locītavu un elkoni; salauztā kāja kopā ar ceļgalu un potīti (sl. 2, 3. daļa). Imobilizācijai var izmantot nūju, stingrāku dēli vai kādu plakanu priekšmetu. Visi šie līdzekļi iepriekš jāietin kādā audumā.
ATTĒLS 2
Salauztais ekstremitātes segments līdz pirmās palīdzības sniegšanai jāatbalsta uz kādas līdzenas virsmas (att. 2, 4. daļa).
Saindēšanās ar oglekļa monoksīdu var rasties: no bojātām vai nepareizi noslēgtām krāsnīm; garāžā no automobiļa; gāzes gruzdēšanas laikā (bojāti vadi, ventiļi, nepareiza liesmas degšana u. tml.). Saindēšanās sākotnējās pazīmes: galvassāpes, reibonis, slikta dūša, vemšanas refleksa kairinājums. Vēlāk iestājas tik liels nespēks, ka slimais nespēj staigāt un, neskatoties uz to, ka ir pie samaņas, nevar aizbēgt. Elpošana vispirms ir paātrināta, bet vēlāk cietušajam sāk trūkt elpas un elpošana kļūst lēnāka. Cietušo nekavējoties jāizved svaigā gaisā (un arī telpa jāvēdina); ja viņš ir pie samaņas, jāliek viņam dziļi elpot un, ja viņš spēj norīt, jādod stipra kafija vai tēja. Ja viņš ir bezsamaņā, jāpiemēro mākslīgā elpināšana.
Oglekļa dioksīda saindēšanās. Patiesībā tā ir nosmakšana skābekļa trūkuma dēļ. Tā rodas dziļos pagrabos vīna rūgšanas laikā, kanalizācijas caurulēs un kāpjot lejā vecās akās. Glābējam, ieejot šajās telpās, jābūt aizsarglīdzekļiem (apgādei ar skābekli), vai, ja šādu līdzekļu nav, tad ap vidukli jāapsien stipra aukla, kuras galu tur tie, kas atrodas ārpus telpas; ieejot viņam dziļi jāieelpo un jāmēģina cietušo izglābt, respektīvi, iznest bez elpošanas.