Pilnīgā dzīvokļa iekārtojumā ietilpst arī apkures nodrošināšana. Centralā apkure ir vismodernākais un visizdevīgākais risinājums. Ja dzīvoklī ir šāda apkure, mums atliek vien cauruļvadu tīkla un sildķermeņu uzturēšana. Un vēl kas — sienu virs radiatoriem aizsardzība pret melniem sadegušo putekļu traipiem.
Lai aprēķinātu kurināmā patēriņu, nepietiek zināt kurināmā siltumspēju, jo šis aprēķins ir atkarīgs arī no daudziem citiem faktoriem, piemēram, vēja virziena, sienu izolācijas spējas u. c. Aprēķins ir sarežģīts (un nedod visprecīzāko rezultātu), tāpēc tabulā ir sniegti informatīvi dati par nepieciešamo siltumu. Vēl jāzina, ka, izmantojot cieto kurināmo, siltuma zudumi ir 20–50%, bet, izmantojot elektroenerģiju, šķidro kurināmo un gāzi, 10 20%.
Pamatojoties uz dotajiem datiem, var novērtēt arī nepieciešamo siltuma daudzumu telpu apsildei ar dažādu platību un novietojumu.
Apkure ar gāzi
Lai gan gāzes apkure ir moderna un lēta, tomēr darbā ar gāzes iekārtām un to uzstādīšanu pastāv daudzas bīstamas situācijas. Protams, tikai tad, ja šie apdraudējumi nav pietiekami zināmi vai pret tiem izturas nevērīgi. Ir labi zināms, ka traumu skaits nav vislielākais uz ceļiem un rūpnīcās, bet tieši mājsaimniecībās. Starp šiem negadījumiem lielākā daļa rodas gāzes un gāzes iekārtu neprasmīgas lietošanas dēļ. Pie gāzes noteikums »dari pats« nav ne tikai nevēlams, bet vairumā gadījumu arī stingri aizliegts! Taču šis aizliegums nenozīmē, ka mājas meistaram vispār drīkst neinteresēties par šo »tabu«. Gluži pretēji, ir pat vēlams pārzina arī šo jomu, kurā nepieciešama noteikta profesionalitāte. Tad viņš vieglāk novērtēs esošos riskus un spēs izlemt, cik tālu pats drīkst remontēt un uzturēt gāzes instalāciju.
Gāzes viegli postošā, graujošā iedarbība daudzkārt pārsniedz elektriskās strāvas iedarbību, tomēr gāze nav tik mānīga, jo tās radīto bīstamību ir vieglāk un ātrāk pamanīt. Mūsdienās lieto trīs veidu gāzi: gāzi no pilsētas tīkla, ko sauc par pilsētas jeb gaismas gāzi, gāzi, ko iegūst no zemes un pa cauruļvadiem piegādā patērētājiem, dabasgāzi, un visbeidzot propāna-butāna gāzi, ko transportē tērauda balonos un saīsināti sauc par РВ–gāzi
Šo gāzu galvenās raksturlielumi ir doti šajā tabulā:
Gāze Relatīvais īpatnējais gaisa svars Siltumietilpība
(0 - 1) kilokalorija/m³
Pilsētas gāze 0,64 3600 - 4000
Dabasgāze 0,62 9000 - 9900
РВ - gāze 1,89 27000 - 29300
Svarīgākais ir ievērot turpmākos norādījumus: ja jūtam gāzes smaku, STINGRI AIZLIEGTS ieslēgt elektrisko apgaismojumu, iekurt uguni, ieiet telpā ar apaviem, kam ir metāla uzlikas, iespraust vai izraut kontaktdakšu, ieslēgt ventilatoru! Tērauda PB gāzes balonus aizliegts lietot vai uzglabāt telpās, kas atrodas zem zemes līmeņa, vai pie durvīm un logiem, jo vēlāk gāzi, tā kā tā ir smagāka par gaisu, nevar novērst pat ar vēdināšanu. Ja rodas aizdomas, ka gāze kaut kur ir noplūdusi, jānovelk apavi un jāieiet telpā, uzmanīgi un lēni jāatver durvis un logi.
Sistēmiski jāpārbauda cauruļvada savienojumi, gumijas šļūtene un PB-gāzes savienojumi, kā arī vārstu funkcionalitāte. Neviena no šīm daļām nedrīkst noplūdināt gāzi. Pārbaude ar liesmu ir BĪSTAMA DZĪVĪBAI un tādēļ AIZLIEGTA! Pārbaudi varam veikt, aizdomīgās vietas pārsmērējot ar stipri ziepjūdeni. Ja veidojas burbuļi, tā ir droša pazīme, ka attiecīgā daļa nopludina gāzi.
Īpaši svarīgi ir, lai mūsu gāzes plīts vienmēr būtu tīra. Piededzis netīrums ne tikai bojā plīts estētisko izskatu, bet ietekmē arī gāzes sadegšanu un pat var būt liesmas nodzišanas un plaisu padevē cēlonis. Gāzes plīts svarīgākā daļa ir deglis jeb »caurule«. Caurule patiesībā ir Bunsena lampa, kas darbojas tā, ka gāze tiek laista caur nelielu sprauslu, lai gan gāzes spiediens ir tikai nedaudz lielāks par apkārtējā gaisa spiedienu. Mazā sprauslas šķērsgriezuma dēļ gāze ar lielu ātrumu ieplūst maisītājā, kuram sānos ir vairākas atveres. Gāzes plūsmas lielā ātruma dēļ tiek iesūkts apkārtējais gaiss, tā sauktais primārais gaiss. (sl. 1, kreisā puse).
ATTĒLS 1
Caur atverēm, kas atrodas degļa galviņā, tātad plūst jau gāzes un gaisa maisījums, un šeit atkal tiek iesūkts apkārtējais (tagad jau sekundārais) gaiss. Šīs dubultās sajaukšanās rezultātā veidojas Bunsena liesma bez kvēpiem. Liesma deg zilganā krāsā, gandrīz nemaz nedodot gaismu, bet tās kodols ir izteikti zaļā krāsā. Ja maisījumā ir daudz gaisa, tad degšana ir nestabila, rodas kvēpi, un liesmas krāsa ir dzeltenīga. Ja maisījumā ir daudz gāzes, bet izplūdes ātrums ir liels, tad gāze izplūdīs brīvā telpā ātrāk, nekā notiks degšana, un tā «atdalīsies» no degļa galviņas, un liesma nodzisīs. Tā ir ļoti bīstama situācija, jo, neraugoties uz to, ka liesma ir nodzisusi, gāze joprojām izplūst. Taču ne mazāk bīstama ir arī situācija, kad pārāk maza izplūdes ātruma dēļ liesma atgriežas maisītājā un tur ar sprakšķēšanu un nelieliem sprādzieniem sadeg (att. 1, labā puse). Pārāk liela gāzes izplūdes ātruma iemesls var būt sprauslas paplašināšanās vai paaugstināts spiediens, bet pārāk maza ātruma iemesls — sprauslas aizsērēšana vai pazemināts spiediens. Spiediena regulēšana notiek ar redukcijas vārsta palīdzību, un šis darbs jāuztic speciālistam. Paplašinātas sprauslas nomaiņu arī var veikt tikai speciālists. Aizsērējušu sprauslu var un drīkst tīrīt, izurbjot to ar mīkstu (vara) stiepli. To darot, jāuzmanās, lai netiktu paplašināta sprauslas atvere, kuras diametrs ir tikai dažas simtdaļas milimetra. Deglī atrodas divas sprauslas. Augšējā sprausla kalpo normālai darbībai, bet apakšējā — samazinātai liesmai. Gāzes padeve no vada līdz sprauslai notiek caur konisko vārstu (att. 2, augšējā daļa).
Uz degļa apakšējās daļas atrodas skrūve liesmas regulēšanai. Ar to zināmā mērā varam regulēt attālumu starp degli un trauka apakšējo daļu, taču jāņem vērā, ka, mainot degļa caurules stāvokli, mainās arī savstarpējais stāvoklis starp vārsta korpusu un degļa cauruli, kas būtiski ietekmē maisītāja inžektora-iesūkšanas efektu. Paceļot degšanas režģi, degļa cauruli var viegli pārbīdīt uz augšu un izņemt. Aizsprostotās degļa daļas, režģi un vāku var notīrīt no kvēpiem un piedegušām ēdiena atliekām ar stingru birsti. Pēc detaļu tīrīšanas tās labi jānomazgā ar mazgāšanas līdzekli un tikai pēc pilnīgas nožūšanas jānovieto atpakaļ savā vietā (att. 2, vidū).
Ziemā virtuves sildīšanu var atrisināt ar plīts liesmu. Tas ir tikai šķietami izdevīgi un ekonomiski. Proti, sadedzinot vienu kubikmetru gāzes, telpā veidojas 600 grami ūdens ūdens tvaiku veidā. Šis ūdens nosēžas uz mēbelēm, tek pa tām un tās netīra, turklāt tas ir kaitīgs veselībai. Bez tam telpā ātri tiks patērēts gaiss un līdz ar to arī skābeklis. Skābekļa trūkums nelielā mērā var izraisīt galvassāpes un vieglu saindēšanos, bet bieži gadās arī tā, ka samazinātais skābekļa daudzums nav pietiekams degšanai, tāpēc liesma nodziest, bet gāzes izplūde turpinās.
ATTĒLS 2
Šādos gadījumos telpā esošās personas ir pakļautas saindēšanās briesmām. Ja telpā neviena nav, ieejot un ieslēdzot elektrisko apgaismojumu, visa ēka var eksplodēt. Tāpēc, aizejot no dzīvokļa, īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai gāzes padeve tiktu bez nosacījumiem noslēgta. Jāpiebilst, ka lielākām gāzes iekārtām izmanto tā sauktos tīrās gāzes degli. Atšķirībā no Bunsena degļiem tiem nav primārās sajaukšanās ar gaisu, un tāpēc liesmas krāsa tajos ir dzeltenīga.
Konvekcijas sildīšana
Bieži apkurei izmanto gāzi. Diemžēl infrasarkanie sildītāji ir ļoti problemātiski, tāpēc tos iesakām mazāk, taču iesakām konvekcijas apkuri. (Konvekcija – silta gaisa plūsma). Šīs gāzes krāsns priekšrocība ir tā, ka degšanai nepieciešamais gaiss un sadegšanas produkti tiek ievadīti no ārpuses, bet sadegušās gāzes tiek novadītas ārpus telpas. Tādēļ krāsnij nav nepieciešams dūmvads, bet ir vajadzīga viena brīva telpas siena, kas ir saskarē ar āra gaisu, jo konvektoru var uzstādīt tikai uz šādas sienas.
Siltums, kas rodas gāzes konvektorā, ar krāsns apvalka mehānisma palīdzību tiek nodots apkārtējam gaisam, un gaiss siltuma iedarbībā veic cirkulāru kustību. Vispiemērotāk konvektoru ir novietot zem loga, jo tieši šajā vietā telpā ieplūst aukstais gaiss un tādēļ apkures efekts ir vislielākais. Konvektora tiešā siltumietekme ar radiāciju ir relatīvi maza.
Gāzes konvektora sadegšanas kamera ir pilnīgi noslēgta (tas nozīmē, ka tā nav atkarīga no telpas gaisa), nepieciešamais sadegšanas gaiss tiek ņemts no ārpuses, un arī sadegšanas produkti pa dubulto cauruli izplūst brīvā telpā. Pretplūsma nav iespējama, jo dūmgāzes izplūst, bet gaiss ieplūst ar tādu pašu spiedienu, resp. process norisinās vienāda spiediena telpā. Tādējādi iepriekš ir nodrošināta laba vilkme ar sadegšanas produktu siltumu (att. 2, apakšā pa labi).
Gāzes konvektora vārstu var regulēt, un iekārta ir aprīkota ar tā saukto gāzes trūkuma drošinātāju, tauriņveida degli un liesmas aizdedzes drošinātāju. Gāzes konvektora apvalka augšējai daļai parasti ir atvere. Konvektora lietderības koeficients ir ļoti labvēlīgs un ir apmēram 80 - 85%, tādēļ to var izmantot arī lielāku telpu apsildei (30-40 m2). Vienā telpā pēc vajadzības var uzstādīt arī vairākus konvektorus. Jaunās apbūves bloku vai paneļu ēku elementos jau šo elementu izgatavošanas laikā tiek paredzētas atveres konvektoram. Arī tas liecina, ka apsilde ar konvektoru ir mūsdienīga apsilde.
Priekšnoteikums konvektora uzstādīšanai ir atbilstoša būvatļauja, un montāžu drīkst veikt tikai šim darbam pilnvarots uzņēmums vai amatnieks.
Jāteic arī tas, ka gāzes apkure pārmērīgi patērē telpas skābekli. Ja nav nodrošināta pienācīga ventilācija, skābekļa trūkuma dēļ liesma nodzisīs, bet indīgā gāze turpinās ieplūst telpā. (Jaunākajām ierīcēm jau tiek uzstādīti regulēšanas vārsti, kas, liesmai nodziestot, pārtrauc gāzes padevi).
Ir skaidrs, ka apkure ar elektroenerģiju nodrošina vislielāko komfortu, taču tā ir arī visdārgākā. Elektriskos sildķermeņus no 220 V un 0,5 līdz 10 kW drīkst izmantot tikai stingri saskaņā ar noteikumiem. Šo ierīču uzstādīšana (montāža) un apkope ir tikai speciālistu darbs. Papildus tam, ka mūsdienīgās sildīšanas metodes tiek arvien vairāk un vairāk izmantotas, mājsaimniecībās joprojām visvairāk lieto konvencionālo sildīšanas veidu ar krāsnīm. Pie tām pieder arī krāsnis uz kurināmās eļļas, jo tās no ogļu krāsnīm atšķiras tikai ar to, ka tās kurina retāk un citādāk.
Lai ekonomiski apsildītu, ir jāzina atsevišķu kurināmo siltumspēja, nepieciešamais gaisa daudzums degšanai, kā arī nepieciešamā telpa kurināmā uzglabāšanai. Par šiem lielumiem datus sniedz šī mūsu tabula. Analizējot šos datus, var secināt arī to, ka «dārgs kurināmais ir lētāks».
