Bija mums prasība, lai sieva neuzzina par vīra kredītu (lai viņš viņai pasūtītu jaunu guļamistabu)… tad lai vīrs neuzzina, ka “kļūdas pēc” tiks atvesta krāsa, ko viņi abi izvēlējās… un lai viņai dzimšanas dienā viesistabas montieri neiesistu naglas… Darba gaitā, lai kāds tas būtu, cilvēkiem vienmēr līdzās nonāk arī kādas prasības, kas ir labas (lasīt: labvēlīgas), un tādas, kas ir mazāk labas (lasīt: mēs izrādīsimies vainīgi).
Un tā… mēs gandrīz visu māju izveidojām vienam jaunam, saskanīgam laulātajam pārim. Viss pēc individuāla pasūtījuma. Un viņi… mīl viens otru… un patiešām, patiešām ciena! Vai es teicu, ka viņi mīl un ciena viens otru? Viņam ir sporta zāle, un apstākļu sakritības dēļ es tur trenējos. Es nenosaukšu vārdus, tāpēc rakstīšu Viņš un Viņa ar lielo burtu… uztver to kā vārdu. ?
Tā nu vienu dienu viņš nes tādu maziņu wc komodiņu un tieši sauc «Ubrk», kā to labie bosnieši teiktu, tā tieši (varbūt mazliet arī nobijies): «VAI VARAT TO SALABOT, BET TĀ, LAI NAV REDZAMA ATŠĶIRĪBA.» Skatos tā… jbg… nesaprotu. Kas? Ko? Viņš saka: “Viņa ir stāvoklī!”, un Viņš vismazāk vēlētos, lai viņa satrauktos vai kaut kas viņu uztrauktu. Ei, cilvēk, nesatraucies, viss būs kā konfekte.
Nezinu kāpēc? bet visvairāk iebilda mūsu krāsotājs. Viņš nevar “KĀ” izvilkt jaunu laku tādu pašu kā veco. Sale, paskaties šitā, saku es…“Tam jābūt tādam, kā bija!!!” Atceros, ka viņš ierosināja to nokrāsot baltu, bet tad likt virsū ar šķiņķiem pie kūpinātajiem, lai pieķeras mazliet dzeltenuma.
Šodien, pēc pusgada, piedzima maza meitenīte. Vesela un pārgarlaicīgi laimīga, kas tajā vecāku vidē. Vai es teicu — pārlaimīga?
Foto: Shutterstock